Par tiesībām uz mājām un mīlestību ....
Saulainā jūnija sestdienas dienā devāmies ciemos uz Tukuma dzīvnieku patversmi.
Kā sveicienus jau iztālēm dzirdam skaļas suņu rejas...
Vārtus mums vēlīgi atver patversmes saimnieki – Vilnis un Simona. Pretī mums skrien sunītis ar trīs ķepām un atturīgi sveicina. Mazākais suņuks veikli atskrien uz priekšķepām, jo pakaļkājiņas, ar tiesībām uz dzīvi, balsta ritenīši. Viņi bijīgi ļaujas mūsu glāstiem un sveicieniem.
Redzam- te darbiniekiem nav nekāda izklaide, bet gan liels, liels darbs . Cilvēki darba drēbēs, kuras viscaur nozīmogotas ar priecīgiem un pateicīgiem ķepu nospiedumiem. Tas tikai liecina, ka tas ir sirds darbs, taču tas nebūt nav viegls...
Katram dzīvnieciņam šeit sava māja un teritorija. Viss rūpīgi sakārtots. Viņiem ir savs vārds un mājas nr. Nu gluži kā pie mums cilvēkiem...
Tik daudz skumju un reizē priecīgu acu pāru vienkopus nebijām redzējuši, bet mazajiem draugiem ir pārliecība, ka šeit ir tāda laba kārtība, kas nemainīsies. Pilni punči, noglāstīti un apčubināti, tad jau arī rējiens un ņaudiens citādāks. Katrs no suņiem gaida to priecīgo brīdi, kad tiks izstaigāties. Šķiet suņu balsīs varam sadzirdēt, ka katrs rej centīgāk, jo ikviens no viņiem nespēj sagaidīt savu rindu kad laimīgs varēs ostīt pēdas pastaigā ārpus teritorijas. Tas arī ir rējiens par sapņu mājām. ... |
...
Komentāri (0)
...
...
...
...